…

Martenitsa (Bulgāru: мартеница, izteikts [martɛnit͡sa]; ir neliels gabals rotas, izgatavota no baltā un sarkanā dzijas un lietoti no 1.marta līdz aptuveni marta beigām panta vai pirmā reize indivīds redz stārķi, bezdelīgu , vai budding koks). Par atvaļinājumu nosaukums ir Baba Marta. “Baba” (баба) ir Bulgārijas vārds “vecmāmiņa” un Mart (март) ir Bulgārijas vārds Martā. Baba Marta ir bulgāru tradīcija saistīta sveikt gaidāmo pavasari. Gada marta mēnesī, saskaņā ar Bulgārijas folkloru, iezīmē pavasara. Tāpēc, pirmā marta diena ir tradicionāls brīvdiena saistīta ar sūtīšanu pie ziemu un sveikt pavasarī.

Sarkanā un baltā auduma diegi simbolizē vēlmi pēc labas veselības. Tie ir vēstneši no nāk pavasaris Bulgārijā un vispār dzīvē. Bet balts kā krāsa simbolizē tīrību, sarkanā ir dzīvības simbols un kaislības, tādēļ dažas etnologu ir ierosinājušas, ka tās ļoti izcelsmi, muitas varēja atgādināja cilvēkus par pastāvīgām cikla dzīvi un nāvi, līdzsvaru labais un ļaunais , un bēdu un cilvēka dzīvē laimei.

Pirmajā dienā marta un uz pāris dienām pēc tās, bulgāri apmaiņu un valkāt baltas un sarkanas pušķi vai mazas lelles sauc “Пижо и Пенда” (Pizho un Penda). Bulgāru folkloras nosaukums Baba Marta (bulgāru баба Марта nozīme vecmāmiņas martā) ir saistīts ar Grumpy večiņas kuras garastāvokļa svārstības mainīties ļoti strauji.
Tas ir vecs pagānu tradīcijas, kas paliek gandrīz nemainīgs šodien. Kopējā pārliecība ir, ka, valkājot sarkano un balto krāsu par martenitsa cilvēku lūgt Baba Marta žēlastību. Viņi cer, ka tas dos ziema iet ātrāk un lai pavasarī. Daudzi cilvēki valkā vairāk nekā vienu martenitsa. Viņi saņem tos kā dāvanas no radiniekiem, tuviem draugiem un kolēģiem. Martenitsa parasti nēsā pinned uz apģērba, pie apkakles, vai saistīts ap plaukstas. Tradīcija prasa, lai valkājot martenitsa līdz cilvēks redz stārķis vai ziedošs koks. Stārķis tiek uzskatīta vēsta pavasarī un kas apliecina, ka Baba Marta ir labā noskaņojumā, un drīz pensijā.. Ja pie marķiera būtne ir zirneklis, tad cilvēks ir problēmas, un nevar baudīt veiksmi, veselību vai personisko veiksmi.
Valkājot vienu vai vairākus martenitsi ir ļoti populārs bulgāru tradīciju. Martenitsa simbolizē jauno dzīvi, koncepcija, auglība un pavasarī. Laiks, kurā tas ir nolietojies ir domāta priecīga svētku pieminot veselība un ilgs mūžs. Par to martenitsa krāsas tiek interpretēti kā simbolus tīrību un dzīvību, kā arī par harmoniju dabā un cilvēku dzīvē nepieciešamību.

Sagatavoja: Jānis L.

Turcijas virtuve pamatā ir pārmantota Osmaņu impērijas virtuve, kas bija Centrālāzijas, Tuvo austrumu un Balkānu virtuves apvienojums. Dažādu valstu, tai skaitā Rietumeiropas virtuves ietekmējās arī no turku virtuves. Osmaņi bija pieraduši sajaukt vairāku impērijas teritorijā esošo tautu ēšanas un virtuves tradīcijas, kā rezultātā arī Tuvajos Austrumos tika pieņemti tādi tjurku elementi no Centrālāzijas kā, piemēram, jogurts. Līdz ar to Osmaņu impērijā tika radīti ļoti daudzi tehniski atstrādāti ēdienu gatavošanas paņēmieni. Visā bijušās Osmaņu impērijas teritorijā mūsdienās atrodami atsevišķi osmaņu plašās virtuves ēdieni.

Kopumā visa Turcijas virtuve nav viendabīga. Papildus tādiem ēdieniem un dzērieniem, kas ir atrodami visā Turcijas teritorijā, pastāv arī atsevišķu reģionu īpašie ēdieni.

Reģionu īpašie ēdieni:

• Melnās jūras reģiona virtuves pamatā ir kukurūza un anšovi
• Urfas dienvidaustrumos, Gaziantepā un Adanā populāri ir kebabi, mezes un dažādi mīklas izstrādājumi kā baklava, kadajifa (turku: kadayıf) un kīnefe (turku: künefe).
• Turcijas rietumu daļā, kur populāra ir olīvju audzēšana, ēdienu gatavošanai pamatā tiek lietota olīveļļa.
• Egejas jūras reģions, Marmora jūras reģions un Vidusjūras reģions ir vairāk raksturīgi ar Vidusjūras virtuves tradīcijām, jo tur pieejams bagātīgs augļu klāsts, dažādi garšaugi un zivis.
• Anatolijas centrālā daļa raksturīga ar tādiem ēdieniem kā keškeks (turku: keşkek), manti (mantı) un gēzleme (gözleme).

Sagatavoja: Dina C.

Lietuvieši ir viena no senākajām un tradicionālajām Latvijas mazākumtautībām. Lietuvieši jeb vēsturiski leiši, Latvijā visvairāk dzīvo Liepājas rajonā, kā arī Bauskas rajonā.

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas Republikā dzīvojošo lietuviešu skaits un izvietojums būtiski nav mainījies un pārsniedz 30 tūkstošus, no kuriem lielākais skaits – vairāk kā astoņi tūkstoši – dzīvo Rīgā.

Lietuviešu dzīves centra funkcijas Rīgā un lielā mērā arī visā valstī veic Rīgas Lietuviešu vidusskola. Skolā svinīgi tiek atzīmēti Latvijas un Lietuvas valsts un tautas svētki, kā arī reliģiskie svētki, piedaloties ne tikai pedagogiem, skolēniem un viņu vecākiem, bet arī plašākai Latvijas lietuviešu sabiedrībai. Sevišķa uzmanība tiek pievērsta sarīkojumiem, kuru mērķis ir iepazīstināt skolēnus ar latviešu kultūru, veicinot viņu integrāciju Latvijas sabiedrībā un vienlaikus izkopjot viņu nacionālo pašapziņu.

Vairāk par Lietuviešu vidusskolu var uzzināt šeit: http://www.izglitiba-kultura.lv/mazakumtautibu-skolas/rigas-lietuviesu-vidusskola

Saskaņā ar Latvijas Statistikas dienesta datiem, 2006.gada sākuma datiem Latvijā oficiāli dzīvo 2540 igauņu tautības cilvēku.

Lielākā igauņu kopiena Rīgā izveidojās 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā. Uz Rīgu, kas tajā laikā bija viens no cariskās Krievijas lielākajiem rūpniecības centriem un Vidzemes guberņas, kurā ietilpa liela daļa no tagadējās Igaunijas teritorijas, administratīvais centrs, ieceļoja tekstilrūpniecības strādnieki un amatnieki, kā arī lieltirgotāji un rūpnieki. Papildus Rīgā ienāca igauņu jaunieši, kas atrada mācību iespējas Baltijas valstu vienīgajā tehniskajā augstskolā (piemēram, Kārels Ēnpalu, Marts Rauds, Jiri Jāksons) un Rīgas Garīgajā seminārā (starp ļoti daudziem igauņiem arī Konstantins Petss). Ja 1881.gadā Rīgā dzīvoja 1565 igauņu, tad 20.gs. sākumā viņu skaits, pēc dažādiem vērtējumiem, bija pieaudzis līdz 28 tūkstošiem.

Pirmā Pasaules kara laikā un pēc tā ļoti daudzi igauņi atgriezās savā dzimtenē. Pēc Latvijas pirmās, 1920.gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 8700 igauņu, no viņiem vairākums pierobežā, ap Valmieru (1600 igauņu), Valkas un Alūksnes apkārtnē (4100) un Rīgā (1600). Pārsimts igauņu lielas kopienas dzīvoja arī ostas pilsētās Liepājā un Ventspilī.

Trešā daļa igauņu ienāca Latvijā Padomju okupācijas laikā, kad, trūkstot valstu robežām, bija vieglāk kaimiņvalstī mācīties, strādāt, vai arī ieprecēties.

Rīgas Igauņu Izglītības un Palīdzības biedrības darbība tika atjaunota 1988.gada beigās ar nosaukumu Latvijas Igauņu biedrība. Šobrīd biedrībā ir aptuveni 100 aktīvu biedru. Biedrība galvenokārt rīko kultūras pasākumus, tajā darbojas jauktais koris “Leelo”.

1989.gadā tika atjaunota Rīgas Igauņu skola. Pašā sākumā skolā bija divas klases, bet šodien skola ir izaugusi par vidusskolu. 2006./2007. mācību gadā skolā mācās 155 skolēnu, kuriem ir dažādas tautības un dažādi igauņu valodas prasmes līmeņi. Skolā strādā 15 skolotāji, no kuriem pieci runā un māca igauņu valodu. Tā kā skola ir valsts finansēta, atbilstoši Latvijas valsts mācību programmai mācību darbs pārsvarā notiek latviešu valodā. Papildus liela uzmanība tiek pievērsta igauņu kultūras un vēstures, igauņu valodas un igauņu dziesmu un deju mācīšanai. Igaunijas Izglītības un Zinātnes ministrija ir nosūtījusi uz Rīgu igauņu valodas skolotāju, uz skolu ir arī nosūtītas mācību grāmatas un literatūra igauņu valodā.

Kā publicēts skolas aprakstā portālā http://www.izglitiba-kultura.lv, tad ajā mācās dažādu etnisko kopienu, lielākoties latviešu, bērni, kuru vecāki novērtē iespējas apgūt gan latviešu, gan igauņu un citu Eiropas tautu vērtības, izkopt spējas veidot pozitīvu attieksmi pret atšķirīgo dažādās kultūrās.

Reinis Zariņš, 9. klase: „Es mācos šeit jau no 1. klases. Man gan nav nekādas radniecības ar igauņiem, bet man šeit ļoti patīk. Klasēs bērnu skaits ir mazs, tas rada tādu kā personiskāku vidi. Tā kā esmu nolēmis mācīties arī somu valodu, igauņu valodas zināšanas man ļoti palīdz. Šīs valodas savā ziņā ir ļoti līdzīgas. Es gribētu mācīties Somijā. Vide tur šķiet daudz tīrāka un kulturālāka nekā kādā no lielākajām un studentu iecienītākajām Eiropas pilsētām. Mūsu skolā ļoti daudz svētku tiek svinēti saistībā ar igauņu tradīcijām. Tagad es zinu gan Igaunijas neatkarības proklamēšanas gadadienas, gan Jurģu dienu, kad viduslaikos igauņi no savas teritorijas padzina dāņus.”

Ronja Jūrma, 3. klase: „Mani vecāki ir igauņi, bet, tā kā tētis sāka strādāt Latvijā, arī mēs pārnācām dzīvot šeit. Rīgas Igauņu vidusskolā bija mācījies mans draugs, tāpēc es jau zināju šo skolu. Mēs dažādus svētkus svinam līdzīgi kā latviešu draugi. Meteņos meklējam lielākus un mazākus kalniņus, no kuriem braukt lejā ar ragaviņām, ēdam tādas mazas kūciņas ar putukrējumu un pēc tam arī zirņu zupu. Meteņi mums ir kā pavasara sākuma svētki. Vēl man patīk Katrīnas diena, kad visas meitenes pārģērbjas un skrien pa kaimiņu mājām vai pie kādiem pazīstamiem, vēlot laimi un nesot prieku. Mārtiņdienā pārģērbjas zēni un arī iet pa mājām, vēlot laimi.”

Kārlis Oskars Stalts, 4. klase: „Mans tētis ir igaunis, bet mamma lībiete. Sanāk, ka man ir divas mājas, tās abas man patīk, tikai Igaunijā es runāju igauniski, bet Latvijā – latviski. Šī skola ir forša, jo ir maza. Igauniski es mācos tikai zīmēšanas un igauņu valodas stundās, pārējās latviski. Tā kā man mamma vada dažādas vasaras nometnes, tad lībiešu valodu vēl apgūstu arī tajās. Pagaidām mācos angļu valodu, bet ar 5. klasi sākšu mācīties krievu valodu. Krieviski runā liela daļa no visas pasaules, tāpēc man šķiet svarīgi sarunāties arī ar viņiem. No svētkiem man ļoti patīk dzimšanas dienas, Mārtiņdiena un Jāņi. Jāņos Igaunijā dedzinām milzīgu ugunskuru, kuram žagariņus vecvecāki vākuši visu gadu. Tad tam pāri nevar pārlekt! Latvijā mēs ejam pirtī, dedzinām mazāku ugunskuru, lai varam lekt pāri, visu nakti dejojam, dziedam un no rīta ejam uz kādu skaistu vietu, kur var redzēt, kā saulīte lec.”

„Es esmu augusi krievu ģimenē un latviešu valodu apguvu tikai skolā. Šobrīd zinu gan latviešu, gan igauņu, gan angļu valodu. Vēl gan ļoti gribu apgūt spāņu valodu. Baltijas reģionā igauņu valoda ir ļoti būtiska, iespējams, došos studēt uz Tartu universitātes Medicīnas fakultāti – tur ir īpaša programma sporta ārstiem. Esmu novērojusi, ka mentalitātes ziņā igauņi ir tuvi latviešiem – atturīgi, klusi, nosvērti. Taču mūs visus Latvijā vieno tas, ka esam dzimuši šeit. Tos cilvēkus, kas šeit iebraukuši, tos ar latviešiem vieno kultūra un draugi. Mums visiem ir jāievēro Latvijas valsts likumi, nacionālo svētku datumi, ieražas, jāpiedalās vēlēšanās. Ir svarīgi būt aktīvam savā valstī – sekot līdzi aktuālākajai informācijai par notikumiem te. Var lasīt un skatīties medijus vai apmeklēt kādu konferenci, kurā jau konkrēti tiek runāta un risināta kāda problēma ar profesionāļu klātbūtni.

Skola mums nodrošina ļoti plašas integrācijas iespējas, gan dodoties ikgadējās ekskursijās uz Igauniju, gan piedaloties dažādos sadraudzības pasākumos ar latviešu skolām. Igauņu kultūra manī radījusi lielu interesi, un iepazīties ar kādas tautas kultūru nekad nav lieki. Tagad zinu Igaunijas neatkarības proklamēšanas dienu, Mārtiņus, Katrīnas dienu un Tēvu dienu. No latviešu gadskārtu svētkiem zinu un atzīmēju ar ģimeni un draugiem Jāņus. Cepam gaļu un kurinām ugunskuru. Nereti sanāk arī Ziemassvētkus 24. decembrī svinēt kopā ar draugiem, jo ar ģimeni to daru 7. janvārī. Protams, tradicionāli savā ģimenē atzīmējam gan 23. februāri, gan 8. martu, gan 9. maiju.”

Ko mēs domājam par azerbaidžāņiem, uzbekiem, krieviem un armēņiem – viņu tautām un valstīm, kuras viņi pārstāv?

Kulturālajā pēcpusdienā radošajā darbnīcā jaunieši veidoja savu ekspresiju un prezentāciju par savām idejām, sajūtām, sapņiem par šīm tautām.

This slideshow requires JavaScript.

6.jūnija kultūras pēcpusdienas atskaņas redzamas fotogalerijā! Pasākums notika ASV Vēstniecības atbalstītā projekta ” Būsim kopā!” ietvaros.

This slideshow requires JavaScript.

Šodien paši gatavojām dažādus ēdienus un tādā veidā iepazinām dažādas kultūras.

Vai zinājāt, ka azerbaidžāņu valodā vārds ‘dolma’ nozīmē ‘ietīts’? Ka turku valodā šis -kebabs nozīmē uz iesma cepta gaļa, bet doner-kebabs ir grozītais kebabs?

Ka plovs, kas latviešu vidū tik ļoti iecienīts, patiesībā uzbeku vidū nekad netiek vārīts no cūkgaļas un par kečupu vispār jāaizmirst? Ka šašliks ir radies pie Krimas tatāriem, nevis Kaukāzu klejotājiem?

Skaidrs ir viens – gandrīz visas tautas ēd gaļu. Kā nekā – mūsu senči gaļas pagatavošanas, konkrēti, cepšanas māku apguva jau sen atpakaļ – 2.milj. gadu pirms mūsu ēras!