…

Praktisko darbu ietvaros jaunieši no “Ezermalas”  un “Apītes” ir izveidojuši interesantu recepšu grāmatu, kurā apkopotas gardas, vienkārši pagatavojamas receptes!

Pavisam grāmatā publicētas 20 receptes no armēņu, baltkrievu, bulgāru, čehu, ebreju, grieķu, igauņu, kaukāziešu tautu, krievu, lietuviešu, poļu, ukraiņu un uzbeku nacionālajām virtuvēm!

Grāmata tapusi ASV Vēstniecības Rīgā atbalstītā, “Fonda Sabiedrībai”  īstenotā projekta ” Būsim kopā!”  ietvaros. Grāmatu ikviens lejuplādēt var šeit:

Grāmatu drukas versijas ikvienam bez maksas pieejamas Fonda Sabiedrībai telpās Raiņa bulvārī 2-3, kā arī Eiropas Savienības mājā Aspazijas bulvārī 28 un Itas Kozakevičas Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijā.

Par pirts izcelsmes vietu dažkārt uzskata Somiju. Tā tomēr nav patiesība. 19. gs. otrajā pusē pirts tradīcijas bija izplatītas visām tautām ap Baltijas jūru un tālu līdz Urālu kalniem.

Somu tautai ir leģenda, kā radusies sauna. Divus brāļus,kuri bija devušies medībās pārsteidza sniega vētra. Ilgi maldījušies, pārsaluši, tie nejauši uzdūrušies pamestam mednieku namiņam. Tad viņi pavardā sakurinājuši uguni  un mēģinājuši sasildīties, bet  bija tik ļoti nosaluši, ka visu laiku drebinājušies. Namiņa sienas un jumts bija no vecuma kļuvuši cauri. Namiņā pa šķirbām krita sniegs. Caur jumta caurumiem sniegs nokritis arī  uz pavarda karstajiem akmeņiem. Telpā uzreiz izplatījies karstums, kas paglāba brāļus no nosalšanas. Atgriežoties mājās, brāļi izstāstīja savu piedzīvojumu un nolēma uzcelt atsevišķu namiņu, kur  turpmāk varētu sasildīties ar karstā tvaika palīdzību.

Tradicionālā pirts –  koka celtne, kur apmeklētājs sēž uz lāvas un uzlej karstajiem krāsns akmeņiem ūdeni, kā arī pēršanās procedūrām izmanto koku zaru slotiņas.

Somu vārds “sauna” ir pazīstams visā pasaulē, turklāt paši somi uzskata, ka šo vārdu ne vienmēr lieto ar pareizo nozīmi.

Somu tautu var uzskatīt par īpašu tāpēc, ka tie  līdz mūsu dienām saglabājuši senās pirts tradīcijas un atraduši veidu, kā tās pielāgot mūsdienīgam dzīves ritmam. Pateicoties tam, ka tika saglabātas, attīstītas un popularizētas pirts tradīcijas, sauna izplatījās pa visu pasauli ar tirdzniecības zīmi “Izgatavots Somijā”.  Pēc statistikas pētījumiem mūsdienās 93,7% Somijas rīcības spējīgiem iedzīvotājiem ir personīgās saunas. (Sagatavoja: Aleksandrs D.)

Slovāku virtuve balstās uz nacionālām tradīcijām, kam raksturīga kartupeļu, kāpostu, gaļas, piena produktu un putras lietošana. Par putru slovāki vēl 20. gs. sākumā teica “kaša – mati naša”. Auglīgajos līdzenumos un ielejās liela nozīme bija kukurūzai. To ēda ceptu, vārītu ar medu un magonēm, kā maizi un putru.

Zupas galvenokārt bija biezas, ar garšvielām, krējumu un taukiem. Vispopulārākā ir kāpostu zupa, kartupeļu, pupiņu, sēņu un lēcu zupas. Senas tradīcijas ir medījumu un zivju pagatavošanā. Firmas ēdiens arī mūsdienās ir zoss cepetis ar kartupeļu plāceņiem.

Slovāki mīl kartupeļu un miltu klimpas, kam pēc vārīšanas pievieno brinzu, biezpienu, sautētus kāpostus vai olas. Saldajā pasniedz vareņņikus ar biezpienu, augļiem un džemu, apbērtus ar magonēm, riekstiem, pārlietus ar kausētu sviestu. Īpaši populāri ir piena produkti, piemēram, brinza – aitas siers (arī ceptā veidā). Īsta māksla ir pagatavot zincicu no nesālīta aitas siera un aitas piena: čuguna katliņu liek uz atklātas uguns līdz piens uzvārās. Šķidrums iztek, to nolej un atlikušo masu atdzesē, pasniedz galdā.

Salātus parasti vasarā gatavo no gurķiem un tomātiem, ziemā – no marinētiem kāpostiem. Karstie ēdieni – tradicionālā kāpostu zupa, ko ilgi gatavo uz lēnas uguns no skābiem kāpostiem un žāvētas gaļas. Bieži pievieno krējumu; pupu zupa ar desu. Deserts – pankūkas ar šokolādi, džemu, krējumu, pārlietas ar skābu vai saldu krējumu. Strūdele – ābolu pīrāgs, augļu torte, pārklāta ar želeju – ovocne rezy. Kafija – tradicionāla ir stipra turku kafija, ekspresso, kapučīno, vīnes kafija ar saldo krējumu un karsta šokolāde. Arī tēja tiek pasniegta visos iespējamos veidos – melnā, augļu, ar citronu, ar pienu…

Alkoholiskie dzērieni Labu galdu grezno vīns. A Slovākijā specializējas Tokajas vīna ražošanā. Vīnogas Bratislavas apkārtnē dod ražu vieglam baltajam un sarkanajam vīnam.

Palenka – degvīns. No plūmēm ražoto sauc par Sļivovicu, no kadiķiem – Borovička. Atsevišķos rajonos degvīnam pievieno ārstnieciskās zālītes, kas tam piešķir specifisku garšu un aromātu.

Slovākijā ražo daudzu šķirņu alu. Tas nav tik slavens kā čehu alus, bet vietējo alusdarītavu ražojumi nav slikti. Slovāki priekšroku dod Smadny Monk (Izslāpušais mūks), Zlaty Bazant (Zelta fazāns).

Par tipiskiem slovāku krodziņiem var saukt “kolibas” un “šalašas”, iekārtotus tradicionālā stilā, kur pasūtīto ēdienu gatavo jūsu acu priekšā, fonā skanot nacionālajai mūzikai

Sagatavoja: Sandija K.

Baklavu līdzīgi kā turku baklava par kuru mums ir nedaudz atšķirīgas izpratnes, bet tā atbilst tam, ko ikviens gaidīja – trausla mīkla, daudz riekstu, žāvēti augļi, cukurs, sviests. noteikti neviens pirms tam nezināja). Tagad arī šo zina un zina, ka tas ir siers.

Baklava bija apmēram zināms nosaukums, turpretī atšķīrās tekstūra, kas nebija vis kraukšķīgi trausla, bet gan mitra un mīksta, jo pārlieta ar citronu sīrupu kajmak (par kuru uru gatavo ikvienā serbu mājā, kurā ir govs, jo tas ir veids, kā izmantot ikvienu sīkumu, ko dod daba. Siers, kuru papildina katru dienu, kuru gatavo katru dienu un kurš prasa pavisam nedaudz, lai to pagatavotu. Kajmak gan ēd vienu pašu, gan izmanto dažādos citos ēdienos, kā piemēram – kopā ar čevapčiči vai pildītu papriku. Ar papriku ir vienkārši – tajā sapilda kajmak un ļauj marinēties daudzas dienas. Ja nav laika gaidīt, papriku sagrilē, novelk mizu un arī pasniedz ar kajmak. Arī čevapčiči ir pavisam vienkārši – grilētas maltas gaļas desiņas, kuru pagatavošana prasa apmēram 30 minūtes (ar visu marinādi), cepšana – nedaudz vēl, bet garša, īpaši kopā ar kajmak un svaigiem sīpoliem. Tāpat kajmak ēd kopā ar pogača maizi – plakanām doniņām, kas pagatavotas ir ar kraukšķīgu garozu, sulīgu viduci un tik ļoti gardas, ka uzrunā ikvienu, kurš atrodas tuvāk vai tālāk no šķīvja.

Tikpat labi pogača garšo arī kopā ar ajvar (kursos sauktu par „aivariņu”) – paprikas un baklažānu ikriem.

Ajvar var savārīt jau laicīgi, pat uzglabāt burkās, taču to noteikti nevar darīt ar zeļanica – sulīgi kraukšķīgo puravu pīrāgu. Maize ir interesanta, ar četru kārtu mīklu, kuras pagatavošana ir tik viegla. To gan droši vien nevarēs teikt par pijani šaran – karpu serbu gaumē, jo, lai gan karpa tiešām ir lieliska, garšīga un sulīga, tā ar savām asakām atbaida daudzus. Bet daudzus jebkur citur, tikai ne Serbijā. Serbijā šis ir klasisks svētdienas ēdiens, kad visi sapulcējas un kopīgi apēd to, kas pagatavots ar mīlestību. Ja esi liels zivju cienītājs, tad šis tev noteikti jāpagatavo.

Sagatavoja: Ieva G.

Šī gada 6.jūlijā devāmies uz Jelgavu, kur tikāmies ar baltkrievu, krievu un ukraiņu pārstāvjiem.

Kulturālās pēcpusdienas ietvaros mēs ne tikai uzzinājām, kādas ir šo tautu paražas, virtuves un ēst gatavošanas tradīcijas, bet arī spēlējām rotaļas, iepazinām baltkrievu tautas tērpa krāšņumu, un paši darinājām dažādus rokdarbus. Par to, cik interesants bija šis pasākums, runā bildes pašas!

This slideshow requires JavaScript.

Gruzīnu tautas mūzikai ir vairāk kā 1500 gadu, to ietekmējuši gan Austrumi, gan Rietumi. Gruzīnu daudzbalsībai raksturīga īpaša balsts tehnika un daudzu cits citam tuvu toņu izmantošana. Gruzijā parasti dzied vīrieši. Tipiska gruzīnu dziesma ir trīsbalsīga.Mūsdienu pazīstamākie komponisti ir Gija Kančeli un Birdzina Kvernadze, kas ir neskaitāmu izcilu operu, baletu, romanču un kinofilmu mūzikas autori.

Vecākie gruzīnu literatūras pieminekļi ir no 5. gs. p.Kr. Savu ieguldījumu gruzīnu literatūrā devuši daudzas izcilas personības kā, piemēram, episkās poēmas „Bruņinieks tīģera ādā” autors Šota Rustaveli (12. gs.), 40 episko darbu autors Važa Pšaveli („Viesis un saimnieks”, „Dadzīša kāzas” u.c.), Gamsahurdijas romāns „Izcilā meistara labā roka” un Tabidzes poēmas „Mtacmindas mēness” un „Pūš vējš” ir vispāratzīti šedevri.

Gruzija ir slavena ar saviem sienu gleznojumiem (7.-13. gs.), kas saglabājušies Gelati klosterī, Atēnu katedrālē, Betani, Kinvici u.c. baznīcās. Pazīstamākie gruzīnu mākslinieku vārdi ir Niko Pirosmanišvili (Pirosmani), Gigo Gabašvili, Davids Kakabadze, Lado Gudiašvili, Kornelijs Sanadze, Elena Ahvlediani, Sergejs Kobuladze, Simons Virsaladze un Ekaterina Bargavadze.

Gruzīnu māksla citu starpā izceļas ar savu izsmalcinātību, kas sevī vieno vietējos un Eiropas stilus. Mākslinieki kā Lado Gudiašvili, Davids Kakabadze un Elena Ahvlediani 20. gs. divdesmitajos gados strādāja Parīzē. Pasaules slavenību ir guvuši gruzīnu tēlnieki Elgudža Amašukeli, Irakls Očiauri un Zurans Cereteli.

 (Sagatavoja: Jūlija L.)

Ziemassvētku tradīcijas.

Grieķijā, kur kristiešu lielākā daļa ir pareizticīgie, gatavošanās Ziemassvētkiem notiek pēc Austrumu Baznīcas tradīcijām. Tāpat kā pirms Lieldienām, arī pirms Ziemassvētkiem grieķu kristieši – gan pieaugušie, gan bērni ietur 40 dienu gavēni. Tam noslēdzoties, Ziemassvētku priekšvakarā tiek kautas cūkas un gatavoti dažādi cūkgaļas ēdieni. Pirms Ziemassvētku maltītes, grieķi dalās tā dēvētajā „Kristus maizē” – . Tā ir raudzētā maize, kas veidota lielos, dažādas formas klaipos. Uz maizes garozas tiek iegravēti krusti un tā tiek izdekorēta.

Ziemassvētku eglītes Grieķijā ir retums. Toties gandrīz katrās mājās kā galvenais simbols ir atrodama sekla koka bļoda, kas auklā pakārta istabas vidū. No bļodas nokarājas bazilika zariņš, kas tiek aptīts ap koka krucifiksu. Bļodā tiek ieliets nedaudz svētīta ūdens, kas šo zariņu reizē saglabā svaigu. Reizi dienā kāds no ģimenes locekļiem, parasti tā ir māte, izņem no svētītā ūdens krucifiksu un bazilika zariņu un apsmidzina istabas. Grieķijā, tāpat kā daudzviet pasaulē, kristīgās tradīcijas ir cieši savijušās ar senajām tautas tradīcijām un tās viena otru neizslēdz. Ar tautas tradīcijām ir saistīta arī šī īpašā mājas svētīšana. Grieķi uzskata, ka šādi tiek atvairīti killandzaroji – ļaunie gari, kas pieņēmuši nelielu rūķīšu izskatu, 12 dienu laikā no Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai, klaiņo pa mājām. Tāpat killandzaroju atbaidīšanai visas šīs 12 dienas – gan dienu, gan nakti pavardā tiek kurināta uguns.

Grieķijā īpašu godu ir izpelnījies svētais Nikolajs. Par savu debesīgo aizbildni viņu ir izvēlējušies jūrnieki. Grieķu kuģi neatstāj ostu, ja tajos nav svētā Nikolaja ikonas. Svētā Nikolaja svētki iekrīt neilgi pirms Ziemassvētkiem.
Ziemassvētku vakarā Grieķijas ciematos bērni ceļo no mājas uz māju un dzied kalandas. Dziedāšana bieži vien tiek pavadīta ar metāla trijstūru un nelielu māla bungu skandināšanu. Namu saimnieki bērnus parasti apdāvina ar saldumiem un žāvētiem augļiem.

Sagatavoja: Kristīne F.

Vasaras karstākajā laikā ciemojāmies pie Baltkrievu biedrības “Ljanok” pārstāvjiem, lai iepazītu viņu burvīgos darinājumus, kurus var apskatīt pievienotajā attēlu galerijā!

This slideshow requires JavaScript.

Vēsturiskā 8.marta nozīme ir atkāpusies otrajā plānā un vienīgais, kas brīžiem izpeld, ir spokains Klāras Cetkinas tēls. Tomēr jāatceras, ka sākotnēji šis datums bija veltīts cīņai par sieviešu tiesībām. Ir tāds mīts, ka pirmoreiz „tukšo kastroļu demonstrācijā” 8.martā sievietes – šūšanas rūpnīcas strādnieces – sapulcējās Ņujorkā 1857.gadā. Viņas pieprasīja 10 stundu darba dienu, gaišas un sausas darba telpas un tādu pašu algu kā vīriešiem līdzšinējo 16 darba stundu un niecīgās algas vietā. Gan demonstrācija, gan sieviešu prasības ir reāls fakts, tomēr tās sasaistīšana ar vēlākajiem svētkiem tiek uzskatīta par uztieptu. Domā, ka šī leģenda Rietumos tika izdomāta tikai 1955.gadā, lai Aukstā kara gadu cīnītājas par sieviešu tiesībām varētu atdalīt sevi un savu tradīciju no komunistiskas ideoloģijas. Īstenībā 8.marts ir tikai aisberga paša virsotnīte, sava veida karodziņš kalna galā, jo tas iezīmē vairāk nekā pusgadsimtu ilgušu organizētu sieviešu cīņu pret savu pakļauto stāvokli sabiedrībā. No 1909.-1919.gadam lielākajā daļā Eiropas valstu sievietes bija ieguvušas vēlēšanu tiesības, kas bija būtisks priekšnosacījums, lai likumdošana mainītos par labu sievietēm. Tikai 1914.gadā 8.marts iekrita svētdienā un turpmāk arī palika par atzīmējamo datumu visās valstīs.

Oficiālie svētki tika savdabīgi privatizēti un iekļāvās padomju pilsoņu dzīvesveidā. 8.marts ir labs piemērs tam, kā oficiāls iemesls svētkiem un tā privāta svinēšana neviļus pārauga padomju standartā. No 1965.gada svētkus varēja izbaudīt pilnā mērā, bet nevajag domāt, ka tā pamatu veidoja oficiālie uzsaukumi par vispasaules sieviešu solidaritāti. Ja atceramies, tad Jaunais gads padomju tradīcijā pārņēma Ziemassvētku funkcijas, jēgu un ārējo atribūtiku, savukārt 8.marts, datums ar pilnīgi citiem, sākotnēji pragmatiskiem mērķiem, piesavinājās daudzu citu pavasara svētku – gan pagānisko, gan reliģiozo – funkcijas. 8.marts mūsdienu kontekstā ir joprojām neatrisināta problēma. Ja atgriežas pie svētku sākotnējās nozīmes – sievietes vienlīdzība ar vīriešiem – , tad diezgan nesaprotams ir padomju ieradums šajos svētkos sievietēm dāvināt ziedus un dažādas dāvanas. Tai pašā laikā es nezinu nevienu sievieti, kura grūstu atpakaļ to pašu sarkano tulpi un demonstratīvi ignorētu apsveikumus. Varbūt mēs esam ieguvušas vēlēšanu tiesības un zināmu, nosacītu vienlīdzību, bet šobrīd vēlamies vienkārši būt ieraudzītas un novērtētas? Domāju, ka liela daļa lietišķo sieviešu ir piedzīvojušas situāciju, kad telpā atrodas vienādā statusā esoši abu dzimumu pārstāvji un, telpā ienākot vīrietim, viņš roku sveicienam pasniedz tikai vīriešiem. Tādā brīdī es jūtos neredzama un nenovērtēta.

Sagatavoja: Edgars Z.