Vēsturiskā 8.marta nozīme ir atkāpusies otrajā plānā un vienīgais, kas brīžiem izpeld, ir spokains Klāras Cetkinas tēls. Tomēr jāatceras, ka sākotnēji šis datums bija veltīts cīņai par sieviešu tiesībām. Ir tāds mīts, ka pirmoreiz „tukšo kastroļu demonstrācijā” 8.martā sievietes – šūšanas rūpnīcas strādnieces – sapulcējās Ņujorkā 1857.gadā. Viņas pieprasīja 10 stundu darba dienu, gaišas un sausas darba telpas un tādu pašu algu kā vīriešiem līdzšinējo 16 darba stundu un niecīgās algas vietā. Gan demonstrācija, gan sieviešu prasības ir reāls fakts, tomēr tās sasaistīšana ar vēlākajiem svētkiem tiek uzskatīta par uztieptu. Domā, ka šī leģenda Rietumos tika izdomāta tikai 1955.gadā, lai Aukstā kara gadu cīnītājas par sieviešu tiesībām varētu atdalīt sevi un savu tradīciju no komunistiskas ideoloģijas. Īstenībā 8.marts ir tikai aisberga paša virsotnīte, sava veida karodziņš kalna galā, jo tas iezīmē vairāk nekā pusgadsimtu ilgušu organizētu sieviešu cīņu pret savu pakļauto stāvokli sabiedrībā. No 1909.-1919.gadam lielākajā daļā Eiropas valstu sievietes bija ieguvušas vēlēšanu tiesības, kas bija būtisks priekšnosacījums, lai likumdošana mainītos par labu sievietēm. Tikai 1914.gadā 8.marts iekrita svētdienā un turpmāk arī palika par atzīmējamo datumu visās valstīs.

Oficiālie svētki tika savdabīgi privatizēti un iekļāvās padomju pilsoņu dzīvesveidā. 8.marts ir labs piemērs tam, kā oficiāls iemesls svētkiem un tā privāta svinēšana neviļus pārauga padomju standartā. No 1965.gada svētkus varēja izbaudīt pilnā mērā, bet nevajag domāt, ka tā pamatu veidoja oficiālie uzsaukumi par vispasaules sieviešu solidaritāti. Ja atceramies, tad Jaunais gads padomju tradīcijā pārņēma Ziemassvētku funkcijas, jēgu un ārējo atribūtiku, savukārt 8.marts, datums ar pilnīgi citiem, sākotnēji pragmatiskiem mērķiem, piesavinājās daudzu citu pavasara svētku – gan pagānisko, gan reliģiozo – funkcijas. 8.marts mūsdienu kontekstā ir joprojām neatrisināta problēma. Ja atgriežas pie svētku sākotnējās nozīmes – sievietes vienlīdzība ar vīriešiem – , tad diezgan nesaprotams ir padomju ieradums šajos svētkos sievietēm dāvināt ziedus un dažādas dāvanas. Tai pašā laikā es nezinu nevienu sievieti, kura grūstu atpakaļ to pašu sarkano tulpi un demonstratīvi ignorētu apsveikumus. Varbūt mēs esam ieguvušas vēlēšanu tiesības un zināmu, nosacītu vienlīdzību, bet šobrīd vēlamies vienkārši būt ieraudzītas un novērtētas? Domāju, ka liela daļa lietišķo sieviešu ir piedzīvojušas situāciju, kad telpā atrodas vienādā statusā esoši abu dzimumu pārstāvji un, telpā ienākot vīrietim, viņš roku sveicienam pasniedz tikai vīriešiem. Tādā brīdī es jūtos neredzama un nenovērtēta.

Sagatavoja: Edgars Z.